Lai arī pārstāji runāt un smaidīt jau sen,
Mūsu nākotnei ticēju
Kā stāds, kas jaunus asnus vēl cītīgāk dzen
Un uzticīgi..
Ik rītu joprojām mēdzu mosties Tev blakus,
Pienest brokastis gultā, ķemmēt Tavus melnos matus.
Un kad gatavi bijām, viens otra tuvību baudīt,
Kur radies, kur ne, sāk kāds pie ārdurvīm dauzīt...
Un Tu aizgāji pie viņiem...
Pie vīriem, kas Tevi nevīžīgi iebāza maisā
Es stājos tiem ceļā
Kā karavīrs, ko nebaida ložu spindzoņa gaisā,
Bet nodevīgi..
Paši tuvākie pagrieza savas muguras pret mani,
Sakot: ''Brauksim uz drošu vietu, kur kopā būsiet abi!''
Bet tagad baltā istabā, kur ieslēgts es viens,
Visvairāk man pietrūkst - auksts pieskāriens...
/Asaris/
No comments:
Post a Comment